Novadpētniecība

Biogrāfijas

Oļgerts Ābelīte

Oļģerts Ābelīte

 

 

 

 

 

 

 



Mākslinieks, grafiķis Oļģerts Ābelīte dzimis 1909. gada 26. februārī Rīgā, bērnību un skolas gadus pavadījis Zasulaukā. Ābelītes tēvs Mintauts bija mākslinieciski apdāvināts un brīvajā laikā gleznoja. Viņš bija mācījies Rīgas vācu amatniecības skolā un strādāja Rīgas pilsētas vācu teātrī par dekorāciju gleznotāju. Skolas gaitas Oļģerts sāka 1917. gada rudenī Rīgas 4. pamatskolā. Viņa skolas biedri bija vēlāk pazīstami mākslinieki – Albīns Dzenis, Fridrihs Milts un vēlākais ikšķilietis Kārlis Vidiņš. 2. valsts vidusskolā Oļģertam zīmēšanu mācīja gleznotājs Pēteris Kundziņš (1886-1958). 1927. gadā Ābelīte izstājās no vidusskolas priekšpēdējās klases un sāka strādāt O. Meijera reklāmu darbnīcā. Vēlāk strādājis dažādus gadījuma darbus Rīgas Ostā. Vakaros laiku pavadījis apmeklējot Ugas Skulmes privātstudiju, kur apguva pirmās iemaņas zīmēšanā. Kopā ar Ābelīti studijā mācījās viņa nākamie kolēģi mākslā – Voldemārs Valdmanis, Hilda Vīka, Ernests Kālis u.c.
Vēlāk, paklausot porcelāna apgleznošanas skolotāja Romana Sutas padomam iestājies Rīgas Tautas augstskolā. Mākslas izpratnes dziļākos pamatus. 1930. gadā kopā ar divpadsmit citiem apdāvinātākajiem studijas audzēkņiem O. Ābelīti uzaicināja iestāties mākslinieku biedrības „Zaļā vārna” tēlotājas mākslas sekcijā. Nozīmīgāki darbi daiļrades sākumā (līdz 1937. gadam) bija tušas zīmējumi ar otu. Sākotnējos darbos jaušams spēcīgs R. Sutas iespaids. Ap 1933. gadu parādās Ābelītes meistarības individuālās iezīmes. Savas radošās darbības sākumā O. Ābelīte aizrāvās arī ar glezniecību. Daži zināmie darbi eļļas un temperas tehnikā liecina par mākslinieka teicamo kolorista izjūtu. 1936. gadā O. Ābelīte pievērsās grafikas iespiedtehnikām. Kā pirmajai – vara grebumam. Tehniskās iemaņas viņš apguva pašmācības ceļā. O. Ābelītes vara gravīras ieņem nozīmīgu vietu latviešu mākslā. Daži darbi tika darināti aukstās adatas tehnikā. 1939. gadā mākslinieks pievērsās grāmatu grafikai. Viņš kļuva par vienu no ražīgākajiem un iemīļotākajiem grāmatu ilustratoriem. Nozīmīgākās ilustrētās grāmatas: J. Ezeriņa „Mērkaķis” (1939), I. Leimanes „Vilkaču mantiniece” , M. de Servantesa „Parauga noveles”(1944) un „Dons Kihots”, Raiņa „Pūt, vējiņi!” 1947), Š. de Kostēra „Pūcesspieģelis” (1954, 1961), u.c. Ilustrējis un veidojis māksliniecisko apdari ap četriem desmitiem grāmatu. Ap 1940. gadu par O. Ābelītes iemīļotāko grafikas tehniku kļuva kokgrebums. Arī to mākslinieks apguva patstāvīgi.
Mākslinieka darinātajiem kokgrebumiem raksturīga smalka, virtuoza apdare. Šīs īpašības bija mantojums no vara grebuma. Ar savām lielformāta kokgrebumā izpildītajām stājgrafikām, piemēram, „Tīklu lāpītājas” (1958), „Vējā” (1960), „Klusā daba. Kauguri” (1962), „1905. gads. Vecrīga” (1970) meistars pārstāvēja latviešu mākslu daudzās izstādēs Latvijā un ārvalstīs.
Ikšķilnieks kopš četrdesmito gadu beigām, kad Ābolu ielā 9, blakus Jāņa Kugas mājai, mākslinieks uzbūvēja savu mākslinieka darbnīcu. Oļģerts Ābelīte nomira Ikšķilē savā darbnīcā 1972. gada 29. augustā. Apbedīts Ikšķiles kapsētas zvanu torņa kalniņā.

Dagmāra Dišlere

Dagmāra Dišlere

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Gleznotāja Dagmāra Ella Dišlere (dz. Preinberga) dzimusi 1923.gada 14.martā Rīgā. Bērnības gadus pavadījusi vectēva mājās Ikšķilē. Mācījusies Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Beigusi LVMA Glezniecības nodaļu (1952); diplomdarbs – „Jaunās kūtis” (vad. O.Skulme).
Izstādēs piedalījusies kopš 1959.gada. Personālizstāde Ikšķilē (1982, kopā ar vīru gleznotāju Valdi Dišleru). Mākslinieku Savienības biedre kopš 1971.gada.
Gleznojusi galvenokārt ainavas, iemīļoti motīvi – nelielas Latvijas upītes un ceļi. Jūtīga koloriste, darbos nozīmīga vieta pārdzīvojumam, emocionālai noskaņai, tās raksturā un īstenojumā jaušamas atbalsis no jūgenda glezniecības. Liela nozīme kustībai, ritmiem. Darbojusies arī grāmatu grafikā, ilustrējusi galvenokārt bērnu grāmatas („Atmini manu mīklu”, 1957; V.Brutānes „Būsim draugi”, 1958)
Vīrs gleznotājs Valdis Dišlers, meita Inga – māksliniece, LMA docētāja. Kopš 1957.gada ģimene vasaras pavadījusi Ikšķilē, mājā Miera ielā. Dagmāra Dišlere mūžībā aizgājusi 2011.gadā.Likumsakarīgi un skaisti, ka gleznotājas Dagmāras Dišleres (1923 – 2011) glezniecība skatāma Andreja Upīša memoriālajā muzejā, jo grūti iedomāties otru tādu Latvijas mākslinieku, kas tik ciešām saitēm būtu vienots ar rakstnieka dzimto novadu. Un tā vien gribas sacīt, ka tas iekšējais pamatīgums, kas ne vienmēr virspusēji un viegli tverams, sabalsojas abu – spalvas un otas meistaru – dzīves principos. Dagmāras Dišleres glezniecība valdzina ar klusinātību, dziļumu, noskaņu bagātību. Ar tām mītiskajām gaismas, toņu, ritmu spēlēm, kas piemīt tikai Latvijas nelielo upīšu – Pērses, Ogres, Mazās Juglas, Dīvajas, Amatas – tecējumam, krastu krūmājiem, ziedošiem ābeļdārziem, Ikšķiles, Tīnūžu, Skrīveru taciņu locījumiem, citiem vārdiem – dabas mūžīgai mainībai un neizsmeļamībai. Viņas glezniecība uzrunā ļoti intīmi, prasa iedziļināšanos, tā ir attālināta no steigas, paviršības. Ja šo intonāciju spējam tvert, tā atklājas pilnībā, izteiksmes blīvumā. Tādējādi Dagmāras Dišleres glezniecībā nolasāma atklāsme, kas Latvijas mākslā pastāv kopš Vilhelma Purvīša laikiem. Proti – daba un patiesums vienmēr ir labas mākslas pamats.

Valdis Dišlers

valdis-dislers

 

 

 

 

 

 

Gleznotājs Valdis Dišlers dzimis 1922.gada 13.aprīlī Rīgā grāmatveža ģimenē. Mācījies 16.pamatskolā  (1929-1936), Rīgas Valsts tehnikuma Mehānikas nodaļā (1936-43). Beidzis Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1950); diplomdarbs – „Ķeguma spēkstacijas atjaunošana” (vad. Ģ.Eliass) un Ļeņingradas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta aspirantūru (1953). Strādājis kombinātā „Māksla” (1946-53)
Dišlers darbu Valsts Mākslas akadēmijā sāka jau 1953.gadā. No 1953. līdz 1963.gadam bijis vecākais pasniedzējs Zīmēšanas katedrā, no 1963. līdz 1965.gadam - docents Glezniecības katedrā un no 1965. līdz 1976.gadam vadījis Zīmēšanas katedru.Laika posmā no 1976.gada līdz 1987.gadam viņš bijis Valsts Mākslas akadēmijas rektors. 1973.gadā kļuvis par profesoru un no 1986.gada turpinājis darbu kā profesors Valsts Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedrā. Ilgajos pasniedzēja un rektora amatā pavadītajos gados iemantojis kolēģu un studentu cieņu un mīlestību gan kā rektors, gan kā pasniedzējs un gleznotājs. Gleznojis dekoratīvas un monumentālas figuratīvas kompozīcijas, portretus. Darbi eksponēti daudzās vietēja un starptautiska mēroga izstādēs sākot ar 1950. gadu. Izstrādājis zīmētmācīšanas metodikas materiālus. Bijis Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1957. gada. Latvijas Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts (1999). Sieva Dagmāra arī bijusi plaši pazīstama māksliniece. Kopš 1957. gada ģimene vasaras pavadījusi Ikšķilē, mākslinieka rokām būvētajā mājā Miera ielā. Miris 2011.gada 31.decembrī. Viņš klusēja, šaubījās, atjokojās, ierosināja jaunas idejas, izteica apsvērumus, analizēja veikuma līkločus, bet vienmēr, kad nonācām līdz konkrētām telpām vai datumam, iesāktais tika pārtraukts. Viņa atbildības slieksnis bija tik augsts, ka viņš pats nevarēja tam pārkāpt. Līdz iepriekšējā rudenī tomēr piekrita un stingri noteica - jā. Un sāka gatavoties savas deviņdesmitgades darbu skatei, kuru pats gan vairs nesagaidīja. "Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Edvīna Kalnenieka izstādes ekspozīcijai atlasītie un izkārtotie darbi ir tikai neliela daļa no mākslinieka atstātā mantojuma. Izstāde ir tik blīva savās nozīmēs, ka iespējams izgaismot tikai dažus nozīmīgākos aspektus .Zīmējums bija Valda Dišlera prāts un dvēsele. Tajā viņš jutās brīvi, atraisīti, aizrautīgi un iespēju neierobežots. Viņš pētīja zīmējumu visās tā formās. Mākslinieka interešu lokā bija iluzorās attēlošanas iespējas kā telpā, tā plaknē. Apjoms, tonālās attiecības, gaismēnu attiecības, silueta kustība, relativitāte, simetrija, vide un fons - Un visi pārējie mākslinieciskās izpētes uzdevumi, kas zīmējumu var padarīt par pašvērtību, vērtību. Tikpat lielu uzmanību Valdis Dišlers pievērsa uztverei – acs funkcijām, redzes objektu atlasei, satura nolasāmībai, materiālu struktūru izpratnei. Par visiem šiem jautājumiem mākslinieks varēja runāt stundām, argumentēt teorētiski un rādīt praktiski. Viņa pedagoga talants, pusgadsimta garumā mācot zīmēšanu Latvijas Mākslas akadēmijā simtiem audzēkņu, bija tā noslīpēts, ka faktiski viņam nebija metodiska rakstura grūtību un savā ziņā varētu runāt par pilnību.

Roalds Dobrovenskis

Attēlu rezultāti vaicājumam “roalds dobrovenskis”

 

 

 

 

 

 

 

Krievu rakstnieks dzimis 1936. gada 2. septembrī Ļipenskas apgabalā, Krievijā. Bērnībā iestājies  Maskavas Valsts kora skolu, ko 18. gadu vecumā absolvējis. Vēlāk sācis pievērsties literatūrai, apmeklējis dažādus kursus un nodarbības. 1975. gadā beidzis Augstākās literatūras kursus Maskavā. Pēc 20 gadu darba un rakstīšanas, visbeidzot iestājies Maskavas konservatorijā. Pavadījis gan tikai neilgu laiku, 1954. – 1955. gadam. Vēlāk strādājis par žurnālistu Habarovskā un Sahalīnā. 1973. gadā iestājies PFSR Rakstnieku savienībā, kur bijis tikai nieka trīs gadu. Vēlāk (1975.gadā) pārcēlies uz dzīvi Latvijā, kur strādājis par žurnāla ‘’Daugava’’ nodaļas redaktoru. Rakstniekam darbs tik ļoti padevies, ka jau pēc nieka diviem gadiem ticis iecelts par galveno redaktoru. Vienlaicīgi bijis arī apgāda ‘’Liesma’’ redaktors.  Neilgi pēc ierašanās Latvijā, kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. 1995. gadā Dobrovenskis kļuva par vienu no pirmajiem trim cilvēkiem, kam tikusi piešķirta Latvijas pilsonība par īpašiem nopelniem. Rakstnieks tulkojis daudzas grāmatas krievu-latviešu valodās. Roalds sarakstījis biogrāfisku grāmatu par latviešu dzejnieku J.Pliekšānu: ‘’Rainis un viņa brāļi.’’ Par šo meistardarbu un citiem nopelniem arī 2005 gadā saņēmis Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu. Runājot par rakstnieka, kā viņš pats izsakās, otru dzīvi, krieviskās saknes centās saglabāt savu ietekmi. Atbraucis uz Latviju, stāsta, ka baidījies runāt mūsu valodā, kaut gan to sapratis. Kā arī spējis lasīt angliski un vāciski, bet nav ne nieka sapratis, kad ar viņu runāja. Ļoti paticis arī dārzs un īpaši laba gaisa zona. Ikšķile jau no pirmā acu uzmetiena bijusi skaidra dzīvesvieta, ‘’Kad pirmo reizi ieraudzīju inku civilizācijas šūpuli Maču Pikču, mana sirds salēcās: ne mirkli nepameta sajūta, ka esmu tajā vietā kādreiz jau pabijusi. Ar Ikšķili tas pats: sajūtas ļoti līdzīgas.’’ Citējot dzīvesbiedri Veltu.

Biruta Eglīte

Attēlu rezultāti vaicājumam “biruta eglīte”

 

 

 

 

 

Dzimusi 1957. gada 23. februārī zemkopju ģimenē. Pirmo izglītību (pamat) ieguvusi Dobeles  Roberta Eihes vidusskolā. Ko pabeigusi vien 1970. gadā. Vēlāk zināšanas guvusi Saulaines tehnikumā, kur bijusi divus gadus. Lai gan tajā pašā laikā arī apmeklējusi Talsu vakara vidusskolu, kur nostiprinājusi savas zināšanas. 1973. gadā pabeigusi Rīgas 1. tehniskā sakaru skolu. Līdz 1973. gadam strādājusi par telegrāfisti Saulkrastu un Rīgas 63. pasta nodaļā. 1975. gadā sākusi studēt Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā. Pēc tam strādājusi par Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona izpildkomitejā par Organizācijas daļas inspektori, vēlāk par inženieri un arodbiedrības priekšsēdētāju. Astoņdesmito gadu vidū uzrakstīja pirmos stāstus, kurus labprāt publicēja periodikā. Piedalījusies vairākos rakstīšanas konkursos, un nereti saņēmusi augstas godalgas. Kopš 1987. nodarbojas ar rakstniecību, kā arī no 1988. gada 9 gadus nostrādājusi Latvijas Radio par ziņu dienest korespondenti.  2013. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru. Tajā pašā gadā arī bijusi laureāte Eiropas pilsoņu balvai. Teikts, ka Eglīte bijusi Latvijas galvenā grāmatu tuvinātāja.

Zenta Ērgle

Attēlu rezultāti vaicājumam “Zenta Ērgle”

 

 

 

 

 

 

 

 

Bijusi bērnu grāmatu rakstniece. Dzīvi sākusi 1920. gada 23. decembrī, Rīgā strādnieku ģimenē. Bērnībā Zenta atradusi grāmatu, kurā bijis rakstīts, ka dzimusi 22. decembrī plkst. vienos. Pirmos gadus pavadījusi kara rokas izpostītajā Rīgā, turklāt vēl piedevām drūmākajā krīzes brīdī. Bet mīlestības siltumā dēl, bērnību neatminas kā drūmu posmu. Bērnībā bijuši vairāki radinieki un draugi, ar ko rotaļāties. Bet naudas trūkums liedza ziemas āra priekus, jo ziemas apavi nebija vislielākā prioritāte. Skolas gados atklājās slēptas spējas zīmēt un lasīt, pat māte jau bārās, ka visu laiku prasīja lasāmvielu. Šis dzīves brīdis iespējams deva savu ietekmi turpmākajai izvēlei. 1949. gadā beigusi Latvijas Valsts Universitāti kā arhitekte. Profesija sagādājusi saikni ciešajām saistībām Ikšķiles projektēšanā jau no paša sākuma 1954. gadā, kad par arhitekti bijusi vien 5 gadus. Tomēr šī pieredze noderēja projektu veidošanā, protams. Gadiem ejot Ērgle pievērsusies bērnu grāmatu rakstīšanai. Rakstījusi par padomju laiku bērniem un jauniešiem, grāmatas pat mūsdienās iedvesmo pieaugušos atminēties savus bērnības laikus ar acīm pārskrienot tekstam. Ģimene nav bijusi īpaši turīga, ģimenes locekļu algas bijušas labai dzīvei nepietiekošas. Lielākie ienākumi nākuši no Ērgles honorāriem, kas nodrošinājuši attiecīgajam laikam labu dzīvi. Grāmatā ‘’Starp mums meitenēm runājot’’ autore ierakstījusi, ka alga bijusi 100 rubļu, bet redaktors skaisti izlabojis uz simtu piecdesmit, lai nebūtu tik trūcīgi. Rakstniece gan atdzīst, ka nekad nav varējuši atļauties mašīnu, tāpēc uz Rīgu braukuši ar vilcienu. Daudzi rakstnieces darbi tikuši iestudēti, bieži tikta aicināta uz skolām tikties ar jaunajiem lasītājiem. Dzīves gaitas beigusi 1998. gada 11 jūnijā, skaistu 77 gadu vecumā.

Jānis Graudonis

JānisG

 

Dzimis 1913. gada 27. augustā Krievijas Impērijā Lazdonas Pagastā (tagad Latvijā). Pamatskolas laikā bijis uzvedībā neapvaldīts. 1927. gadā naudas trūkuma dēl mācīties tālāk tika dota iespēja tikai Jāņa brālim, jo skolas pārziņa vārdiem: ‘’..tas Jānis jums ir tik drausmīgs palaidnis, tik nevaldāms, no viņa kārtīgs cilvēks neizaugs.’’ Kaut gan bija spiests veikt lauku darbus, tomēr mācīties tālāk gan gribējās, tādēļ pašmācības ceļā sāka mācīties latīņu valodu, lai vēlāk varētu studēt vēsturi, kas viņām patika 1935. gadā iestājies Rīgas skolotāju institūtā, ko pēc 2 gadiem beidzis. Vēlāk strādājis par Tūjas, pēc tam Ikšķiles Elkšņu skolu pārzini. Salaulājies ar Hildegardi Gemsti. Vācu okupācijas sākumā bijis spiests aiziet no skolas, strādājis Kalsnavā par skolotāju, 1944. gadā bijis filtrācijas apcietinājumā, pēc tam skolotājs Lazdonā. 1946. gadā atņēma skolotāja tiesības un 5 gadus vēlāk tika atskaitīts kā politiski neuzticams. Divus gadus nostrādājis rūpnīcā, līdz atkal pieņemts par skolotāju Rīgas 2. vidusskolā. No 1958. gada bijis LZA Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļā. 1963. gadā Ļeņingradā aizstāvējis disertāciju par bronzas un senāko akmens laikmetu. Sācis strādāt arheoloģijas jomā, sākumā citu vadītos izrakumos, vēlāk pats sācis vadīt izrakumus līdz pat 32 minētām vietām. Savu uzskatu dēļ ļoti aizstāvējis pieminekļus kā latviskās kultūras objektu nozīmi un tādēļ 1969. gadā ticis izslēgts no Partijas. Gan atguvis darbu sarīkojot sabiedrisko tiesu, pēc kuras atkal atļauts turpināt darbu institūtā. 1962. gadā sakarā ar nesaskaņām ar institūta direktoru, Graudonim bija aizliegts rakstīt monogrāfijā. Bet turpinājis darboties aktīvi. Bijis dažādās kultūrvēsturiskās biedrībās, kur centies aizsargāt pieminekļus un citas latviešu vērtības. 1989. gadā bijis Latviešu biedrības atjaunošanas sanāksmes dalībnieks. ‘’Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls’’ izdošanas inciātors un pirmais atbildīgais redaktors 1991.-1997. gadā. 1994. gadā bijis Latvijas arheologu biedrības dibināšanas Kongresa dalībnieks. Gadu vēlāk arī Eiropas Arheologu asociācijas’dibināšanas Kongresa dalībnieks. Bijis vairāku žurnālu redakcijas loceklis, īslaicīgi Latvijas Republikas Kultūras ministrijā. 1996. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1997. gadā ievēlēts par Valsts emeritēto zinātnieku. Miris 2005. gada 6. februārī 91. gada vecumā.

Nora Ikstena

 

NoraI

 

Dzimusi 1969. gada 15. oktobrī Rīgā, ārstes un aviācijas inženiera ģimenē. Mācījusies Rīgas 49. vidusskolā, vēlāk Rīgas 7. Vidusskolā. 1992. gadā beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļu. Studiju laikā sākusi strādāt Raiņa Literatūras un Mākslas Vēstures Muzejā. Pēc universitātes beigšanas, strādājusi tur vien gadu līdz 1993. gadā ar pārtraukumiem bijusi žurnāla ‘’karogs’’ apskata nodaļas redaktore. 1994. gadā devusies uz Kolumbijas universitāti Misūri, kur gadu studējusi Angļu valodu un literatūru. Tikusi pieņemta par virsredaktori žurnālam ‘’The Review of Contemporary Fiction’’, sagatavojusi šī žurnāla latviešu prozai veltīto numuru, kas ticis izdots 1998. gada janvārī. 1995. gadā piedalījusies rakstnieku festivālā Vilenicē, Slovēnijā. 1996. – rakstnieku komūnā Gentā, ASV. 1997. gadā bijusi viena no Latviešu literatūras pārstāvjiem starp Baltijas valstīm veltītajā Leipcīgas grāmatu gadatirgū. Gadu vēlāk bijusi laikraksta ‘’Rīgas Balss’’ galvenā redaktora vietniece. Aktīvi iesaistījusies rakstnieku pasākumos Ljā – kopā ar citiem organizējusi Ziemeļvalstu kultūras festivāla programma iekļauto semināru ‘’Neuzticies Stāstītājam, Uzticies Sev’’ ikgadējos prozas lasījumus. 1997.- ievēlēta radošo savienību kultūras padomē. Nacionālās Kultūras padomes locekle. Sarakstījusi scenāriju dokumentālajai filmai ‘’Pasaules Nepasaules.’’
Studiju gados sākusi rakstīt literatūrvēstures apceres. Pirmā publikācija -  ‘’Poruks Zaratustras krsutugunīs’’ (1990.). Sarakstījusi grāmatas par A. Rūmani-Ķēniņu ‘’Pārnākšana,’’ dejotāju Viju Vētru ‘’Deja un Dvēsele,’’ kā arī Māru Zālīti ‘’Zīdtārpiņu Mulsināšana.’’ Izdevusi Stāstu krājumu ‘’Nieki un Izpriecas’’ Rakstījusi arī prozu: ‘’Dzīves Svinēšana,’’ ‘’Jaunavas Mācība.’’ Ikstenas stāstos nejaušības un ikdienišķi sīkumi, gluži sadzīviskas nodarbes un parastas situācijas iegūst noslēpumaina rituāla apveidus. Pāri redzamajai realitātei paceļas domu, jūru un sapņu realitāte, kurai ir tikai attāls sakars ar konkrēto laikmetu un vietu. Šī realitāte sakņojas mūžīgās cilvēku dabas likumībās, dziļākās, arhetipiskās zemstrāvās. Būtiska rakstnieces prozā ir mīlestības atklāsme – reizē maiga un valdonīga, jutekliski kaislīga un sakrāla. Faktiski visu, ko viņas varoņi piedzīvo, impulsējusi mīlestība vai tās atraidījums. Detaļu konkrētība, kurā Ikstena atrod un uzsver senatnīgo, unikāli īpatnējo, izsmalcināti estētisko, piešķir viņas stāstiem teiksmu un leģendu aprises.